r>---
 
 

 
 
 
 

 

* Cena un robežieņemumi pilnīga monopola apstākļos

 

Tā  kā robežieņēmumi ir kopējo ieņēmumu izmaiņas, tad kopējie ieņēmumi palielinās, kamēr robežieņēmumi ir pozitīvs lielums. Robežieņēmumi ir vienādi ar 0, kad kopējie ieņēmumi sasniedz maksimumu un pieprasījums ir vienādi elastīgs.

 

2. Monopolists izvēlēsies gan savu ražošanas apjomu, gan cenu, bet tas ir atkarīgs no pircējiem un nevar paaugstināt cenu, nezaudējot daļu no pārdošanas apjomiem.
3. Maksimizējot peļņu, monopolists centīsies izvairīties no pieprasījuma līknes neelastīga nogriežņa, jo kad pieprasījums ir elastīgs, cenas samazināšana palielinās kopējos ieņēmumus, bet neelastīga pieprasījuma gadījumā cenas samazināšana samazinās kopējos ieņēmumus.

      Optimālo ražošanas apjomi nosaka tāpat kā pilnīgas konkurences gadījumā, izmantojot abas metodes. Monopolists ražos katru nākamo produkcijas vienību līdz tam brīdim, kamēr tā realizācija dos lielāku kopējo ieņēmumu palielināšanos. Ražošanas apjoms tiks palielināts līdz tam brīdim, kad robežieņēmumi kļūs vienādi ar robežizmaksām.

      Secinājumi:

• Monopolists nenosaka pašu augstāko cenu, jo tā nedod pašu lielāko peļņu;
• Monopolists cenšas maksimizēt kopējo peļņu, bet nevis peļņu uz vienu produkcijas vienību;
• Ar nosacījumu, ka izmaksas ir vienādas, monopolists ražos mazāku produkcijas daudzumu un noteiks augstāku cenu nekā firma, kas nodarbojas pilnīgās konkurences apstākļos.
• Ekonomiskās peļņas varbūtība monopola gadījumā ir lielāka nekā konkurējoša tirgū, bet tīrais monopols vēl negarantē peļņu. Zaudējumu rašanās var būt saistīta ar mazu pieprasījumu.
• Monopolam cena ir lielāka par robežizmaksām, jo lielāku preču daudzumu var pārdot tikai par zemāku cenu un šis cenas pazeminājums attiecas ne tikai uz pēdējo preces vienību, bet arī uz visām iepriekšējām preces vienībām.

 

Peļņas maksimizācijas nosacījums monopola gadījumā

 

1. Pieeja.  Kopējo ienākumu un izmaksu salīdzināšana

TR TC

   Kā  jebkurai firmai  TC = VC + FC

 

2. Pieeja Robežienākumu un robežizmaksu salīdzināšana

 

Cena, ko monopols nosaka savai produkcijai ir atkarīga no tirgus pieprasījuma (par kādu cenu pircēji pirks, tādejādi sasniedzot apjomu, kas dod maksimālo peļņu).

           MC = MR

    Maksimālās peļņas sasniegšanas nosacījumus var iegūt, izmantojot arī  robežieņēmumus RR un robežizmaksas RI. Maksimālā peļņa tiek sasniegta, ja robežpeļņa RP ir vienlīdzīga ar nulli.

    Peļņas maksimizācijas nosacījums monopolā  - monopolists gūst maksimālo peļņu, ja tas pārdod tādu preces daudzumu, kura robežizmaksas RI un robežieņēmumi RR no tā pārdošanas ir vienādi.

    Tātad peļņa būs maksimāla, ja ražos tādā apmērā, kur MR = MC

    

    Ja MR >MC – q

    

    Ja MR <MC - q

 

    Pilnā  ražošanas tirgū 1 ražotājs neizmainīs cenu un neizmainīs tirgū cenu. Un tādejādi palielinot vienu ražošanas vienību arī ieņēmumi palielināsies. Pieprasījums ir absolūti elastīgs.

    MC ir šāda līkne, jo iesākumā palielinot ražošanas apjomu katra nākamā ražošanas vienība būs lētāka – izmaksas samazināsies. Tas ir robežprodukta samazināšanās likums.

 

    Monopola neefektivitāte, tās samazināšanas veidi – pie cenu diskriminācijas

 

Tirgus segmentācija

 

    Piedāvājot preci jebkurā tirgū – patēriņa, industriālajā  vai citā – ražotājam ir jāsaprot, ka tas nevar apkalpot visus šā tirgus pircējus, pat tad, ja to ļautu ražošanas jaudas., jo pircēji attiecīgo preci izlieto dažādi, bet svarīgākais – to iegādei ir dažāds motivējums. Tāpēc ir pareizāk iedalīt pircējus pēc šiem motīviem un citām pazīmēm, bet pēc tam piedāvāt preci, kas radīta, maksimāli ievērojot šīs pazīmes.

    Ar laiku ražotājs pārliecinās, ka noteiktā tirgus segmentā konkurentam ir pietiekami stipras pozīcijas. Šādos apstākļos izšķirošajā cīņā efektīvāka ir noteikta tirgus segmenta apkalpošana, tomēr parasti pie tāda secinājuma nenonāk uzreiz, un savas nišas atrašana tirgū notiek vairākos posmos.:

• masu mārketings – produkta pārdevējs organizē viena produkta masveida pārdošanu, sadali un virzību visiem tirgiem;
• pēc produkta diferencēts mārketings – produkta pārdevējs ražo divus vai vairākus produkta veidus, kas atšķiras pēc kvalitātes, izmēriem un iesaiņojums u.c.
• mērķa mārketings – produkta pārdevējs segmentē tirgu un ražo produkciju, paredzot konkrētam pircēju segmentam.

 

Mērķtirgus attīstība ir daudzpakāpju, sākotnēji ir segmentēšana.

   Segmentēšana – tirgus sadalīšana pēc pircēju grupām atkarībā no to vajadzībām, rīcības tirgū un attieksmes pret mārketinga pasākumiem.

   Uzņēmumi izvēlas dažādus segmentēšanas paņēmienus, attīsta sākotnējo segmentu profilu un pēc tam notiek mērķtirgus noteikšana.

   Tirgus segmentēšana vairs nav pašmērķis, bet viens no mērķa mārketinga attīstības sastāvdaļām. Tirgus segmentēšana faktiski atrodas starp tirgus pieprasījuma vērtēšanas un mērīšanas sastāvdaļām.

 

   Tirgus segmentēšanas principi un raksturlielumi

   Tirgus segmentēšanas veidi, piemēram:

• tirgus netiek segmentēts;
• tirgus pilnīga segmentēšana;
• tirgus segmentēšana pēc pircēju ienākumu līmeņa;
• tirgus segmentēšana pēc pircēju vecuma;
• tirgus segmentēšana pēc kombinācijas ienākumi – vecums.

 

   Ja tirgu segmentēs, izmantojot daudzus raksturlielumus, tad tiks sasniegta liela precizitāte segmentu skaita noteikšanā un pircēju skaita aprēķināšanā katrā no tiem.

 

   Tirgus segmentēšanas raksturlielumi un kritēriji (piemērs):

• ģeogrāfiskie – reģions, pilsētas, klimats, apdzīvotība.

Tie ir nodalāmi, lai noteiktu tirgu teritoriāli, kā arī, lai pieņemtu kvalificētu lēmumu par pieprasījumu pēc noteiktas preces. Šīs pazīmes ir atšķirīgas pilsētai un laukiem utt.

 

• demogrāfiskie – dzimums, ģimenes lielums, ģimenes dzīvesveids.

Šo pazīmju izmantošana ir visai populāra, iedalot pircējus noteiktās grupās, jo, pirmkārt, ļoti daudzas vajadzības un vēlmes ir tieši atkarīgas no demogrāfiskā faktora, otrkārt, diferencēšana pēc šīs pazīmes ir vieglāk izdarāma nekā pēc cietiem kritērijiem.

 

• sociāli ekonomiskie – ienākumu līmenis mēnesī, sociālais slānis, nodarbošanās.

Mūsu valsts tirgū, pastāvot apmēram vienādam īpatsvaram iedzīvotāju naudas ienākumu izlietošanai pārtikas un nepārtikas precēm, sociāli ekonomiskajiem faktoriem ir būtiska nozīme, veidojoties pieprasījumam pēc noteiktām precēm.

 

• nacionālie un kultūras – izglītība, tautība, reliģija.

Pastāv tādas preces un pakalpojumi, kuru patēriņa līmenis un intensitāte tieši atkarīga no patērētāju kultūras vai arī ir tādas preces, kuras principā  lieto visi cilvēki, taču kultūras faktors ietekmē sortimenta izvēli.

Svarīga ir piederība noteiktai reliģijai, kas izpaužas uzturā, svētkos, garīgajās prasībās.

 

• personiskie –  dzīves veids, rakstura tipi.

Tai ir izšķiroša nozīme tad, kad tirgus ir piesātināts ar precēm un ražotājs ir spiests piemēroties sava pircēja dzīvesstilam.

 

• rīcība –  izvēles kritēriji, patērētāja tirps, patēriņa pakāpe, pirkšanas biežums, tieksme uz jauninājumiem.

Tās ir specifiskas pazīmes, kas piemīt atsevišķām tirgus situācijām. Tieši  šīs pazīmes var noderēt par pamatu tirgus segmentu konstruēšanai.

 

Cenu diskriminācija

 

      Var pieņemt, ka monopolists nosaka vienādu cenu visiem pircējiem, bet noteiktos apstākļos monopolists vēl pilnīgāk izmanto savu tirgus situāciju, nosakot dažādas cenas dažādiem pircējiem, tādejādi palielinot peļņu. To sauc par cenu diskrimināciju. To var realizēt, pastāvot šādiem nosacījumiem:

1. Pārdevējam ir jābūt iespējai kontrolēt ražošanu un cenu veidošanu;
2. Pārdevējam ir jābūt iespējai sadalīt pircējus atsevišķās grupās, kas balstās uz dažādu šo pircēju grupu pieprasījuma elastīgumu;
3. Pircējs nevar nodot preci vai pakalpojumu citam.

 

Cenu diskriminācija ir pilnīga – ja monopolists pārdotu par cenu pircējam, kādu viņš ir gatavs maksāt  - tas ir katram pircējam noteiktu individuālu cenu. Piemēram, skolēniem un pensionāriem lētākas mēneškartiņas sabiedriskajā transportā.

      Šādu sistēmu izmantojot monopola neefektivitāte zūd.

 

Segmentēšana - tas ir solis monopolneefektivitātes samazināšanai.

 

Cenas diskrimācijas sekas:

1. Monopolists var palielināt savu peļņu;
2. Monopolists ražos lielāku produkcijas apjomu.

 

Monopolistiskā  konkurence

Piedāvājuma monopolistiskā  konkurences tirgum ir raksturīgas šādas pazīmes un nosacījumi:

1. Piedāvāto preču savstarpējās aizstājamības pakāpe ir liela, taču preces nav pilnīgi aizstājamas cita ar citu. Piedāvātās preces nav homogēnas, un preces tirgū veidojas nepilnīga konkurence.
2. Ražotājs var salīdzinoši viegli iekļūt ar savu preci tirgū un arī viegli izstāties no tā;
3. Tirgus piedāvājuma pusi pārstāv liels dalībnieku skaits. Ražotāju individuālais piedāvājums neietekmē pārējo šīs tirgus puses dalībnieku piedāvājumu. Piemēram, ja kāds ražotājs pazemina preces cenu, šīs preces pircēju skaits pieaug, bet pārējiem ražotājiem, ja to piedāvātās preces cena nemainās, pircēju skaits attiecīgi samazinās. Tā kā šīs preces pieprasījuma samazinājums sadalās starp pārējiem ražotājiem, kuru skaits tirgū ir ļoti liels, tie šīs pieprasījuma maiņas sākumā neizjutīs. Ja kāds ražotājs paaugstina preces cenu, šīs preces pircēju skaits samazinās, bet citiem ražotājiem pieprasījums pēc viņu ražotās preces pieaug. Individuāls ražotājs šo pieaugumu sākumā nejutīs, jo tas tiks sadalīts starp ļoti daudziem ražotājiem. Līdz ar to atsevišķu aizstājējpreču ražotāji var uzskatīt savu konkurentu noteikto cenu par konstantu lielumu.
4. Kaut gan preces atšķiras, to aizstājamības pakāpe ir augsta. Līdz ar to var pieņemt, ka tas ir vienas preces tirgus, kurš sadalīts mazākos tirgos, diferencējot cenu.
5. Savstarpēji aizstājamo preču dažādības dēļ atsevišķos tirgos izveidojas monopols uz katru aizstājamo preci. Piemēra, zāles kādas noteiktas slimības ārstēšanai parasti izgatavo dažādas firmas. Katrai ir savi medicīnas preparātu kvalitātes un to lietošanas rādītāji, kas ir priekšnoteikums monopola veidošanai uz doto aizstājējpreci.
6. Tā ka preces ir līdzīgas, tirgū sāk konkurēt savstarpējās aizstājamības dēļ, proti, veidojas to monopolkonkurence, piemēram, ziepju, slēpju u.c. preču tirgū. Monopolistiskajā konkurencē liela  nozīme ir uzņēmuma nosaukumam, reklāmai, pārdevēja kvalifikācijai u.c. faktoriem, kuri dod iespēju vairot preces popularitāti un tādejādi pārdot to par augstāku cenu. Monopolistiskā konkurence veidojas arī pakalpojumu tirgū, jo tos var veikt dažādā kvalitātē atkarībā no attiecīgā uzņēmuma kvalifikācijas, iekārtas un tehnoloģijas.
7. Tā kā preču savstarpējās aizstājamības pakāpe ir ļoti augsta, monopola vara nav liela.
8. Līdz ar monopola izveidošanos katrā no aizstājējpreces tirgiem  piedāvājuma taisne monopolistiskās konkurences apstākļos izveidosies koordinātu plaknē slīpi, pie kam tā ir lēzenāka nekā piedāvājuma monopolā un būs spēkā peļņas maksimizācijas nosacījumi.

 

Oligopols, tā  veidi.

      Kā  jau teikts, monopola un pilnīgas konkurences tirgi ir divas galējas formas un modernā tautsaimniecībā nav bieži sastopamas. Attīstītai tirgus saimniecībai visraksturīgākā ir oligopola tirgus forma. Tā var veidoties gan tirgus pieprasījuma, gan piedāvājuma pusēs vai arī abās pusēs vienlaikus.

      Piedāvājuma oligopolam ir raksturīgas šādas pazīmes un īpatnības:

1. Tirgus piedāvājuma pusi pārstāv daži relatīvi lieli dalībnieki, kurus sauc par oligopolistiem;
2. Tirgus pieprasījuma pusi pārstāv daudzi dalībnieki. To individuālais pieprasījums ir ļoti mazs un nevar ietekmēt tirgus kopējo pieprasījumu. Šis nosacījums gan nav spēkā abpusēja oligopola tirgus gadījumā, kur pieprasījuma pusi pārstāv daži dalībnieki, un oligopola pazīmes un īpatnības ir raksturīgas arī pieprasījuma oligopola tirgus formai. Ja pieprasījuma pusi pārstāv daži dalībnieki, to sauc par oligopsonu;
3. Piedāvājuma oligopolisti tirgū var konkurēt savā starpā, pirmkārt ar viendabīgu (homogēnu) preci un ar neviendabīgu (heterogēnu) preci, kurai ir dažādas pazīmes. Pirmajā gadījumā pircējam nav izvēles, jo visi piedāvātāji pārdod vienu un to pašu preci ar vienādām īpašībām un pazīmēm. To sauc par viendabīgu oligopolu. Otrajā gadījumā, kad prece ir diferencēta, pircējam rodas izvēle preces iegādē (dažāds iesaiņojums, kvalitāte). To sauc par neviendabīgu oligopolu.
4. Visi piedāvājuma pusi pārstāvošie dalībnieki ir pilnīgi informēti par savu konkurentu skaitu un to preču noietu. Savukārt par oligopolistu noteikto cenu tiem var būt pilnīga vai daļēja informācija.

Izšķir divus oligopola konkurences veidus:

• ja oligopolisti konkurē ar viendabīgu preci un tiem ir pilnīga informācija par sāncenša darbību (to skaits, preces noiets un cena), to sauc par viendabīgu oligopolistisku konkurenci. Šajā gadījumā cena ir konstants lielums un konkurenti maina preces noieta apjomu tik ilgi, kamēr  iestājas tirgus līdzsvars;
• ja oligopolisti konkurē ar neviendabīgu (diferencētu) preci un un iespējams, ka informācija par konkurentu noteikto preces cenu nav pilnīga, to sauc par neviendabīgu oligopolistisku konkurenci. Cena šajā gadījumā ir dažāda. Konkurenti to nepārtraukti maina, līdz iestājas līdzsvars.

5. Ja oligopolists paaugstina preces cenu, tas riskē zaudēt daļu pircēju, kuri tādā gadījumā dos priekšroku konkurentu lētākai precei, ja tie  nesekos cenu paaugstinājumam un nepaaugstinās savas preces cenu. Savukārt, pazeminot cenu, tā pircēju skaits pieaug uz konkurentu rēķina un tas īslaicīgi gūst lielāku peļņu. Konkurenti centīsies atgūt zaudētos pircējus un arī pazeminās cenu par tādu pašu lielumu vai pat vairāk. Tā var izveidoties lavīnveida iznīcinoša konkurences cīņa, kuras rezultātā vājākie dalībnieki izstājas no tirgus, un var pat rasties kāda uzņēmuma monopols uz doto preci. Parasti gan savā starpā konkurējošie oligopolisti necenšas rīkoties tik agresīvi, jo ir risks zaudēt klientus un pat bankrotēt. Oligopolistam nepieciešams ļoti rūpīgi pārdomāt katru savas preces cenas maiņu, vienmēr laikus izpētot un paredzot konkurentu iespējamo reakciju uz to.

6. Daudzos oligopola tirgos dažas vai visas firmas gūst ievērojamu peļņu ilgā laikā tāpēc, ka iekļūšana tirgū jaunām firmām ir stingri ierobežota vai pat neiespējama. Iekļūšanu tirgū kavē patenti, licences. Var tikt veikti arī stratēģiski pasākumi, lai kavētu “iesācēju” iekļaušanos tirgū, draudot, ka pārpludinās tirgu ar precēm un paaugstinās cenu. Šim nolūkam tiek izveidotas papildu ražošanas jaudas. Tā kā oligopola tirgū pārmaiņas bieži ir saistītas ar lielu cenas risku, tā bieži paliek ilgu laiku nemainīga, pat mainoties preces pieprasījumam vai izmaksām. Šāda nemainīga cena rada grūtības oligopolu saimnieciskajā darbībā, jo katrs ražotājs ievēro ekonomiskuma principu un vēlas gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Nereti dažādu iemeslu dēļ pieaug arī izmaksas, kas rosina celt cenas. Šie ir galvenie iemesli, kādēļ oligopolisti parasti atrod iespēju, lai šo “nemainīgo” cenu padarītu par mainīgu. Oligopolisti var rīkoties arī savādāk, proti, vienoties par cenas paaugstināšanu, un cena pieaug vienlaikus visām šī vienošanās dalībnieku precēm. Parasti gan šāda vienošanās ir šķietama, jo faktiski tirgū oligopolistu starpā ir cenu noteikšanas līderis. Tas var būt, pirmkārt, oligopolists, kurš ir “iekarojis” lielāko tirgus daļu un līdz ar to viņa piedāvājums kļuvis dominējošs kopējā dotās preces piedāvājumā. To sauc par dominējošo cenu noteikšanas līderi. Piedāvājuma līderis, ņemot vērā tirgus konkrētos apstākļus, parasti nosaka cenu, un pārējie arī attiecīgi maina savas preces cenu. Līdz ar to veidojas netieša oligopolistu vienošanās. Otrkārt, cenu noteikšanas līdera piedāvājums kopējā tirgus piedāvājumā var nekļūt dominējošs, t.i. tirgus var būt veidots no oligopolistiem, kuru piedāvājuma apjoms un līdz ar to arī tirgus daļas ir apmēram vienādas. Šādā tirgū var veidoties līderis, kuru pārējie uzskata par viskompetentāko. Šis oligopolists uzņemas līdera lomu cenu mainīšanā atbilstoši tirgus apstākļu pārmaiņām, tātad arī visu risku, kas ar to saistīts. Tā darbību zināmā mērā var salīdzināt barometra reakciju uz laika pārmaiņām, tādēļ to sauc par barometrisko cenu noteikšanas līderi.

 

Valsts budžets un budžeta sistēma.Valsts izdevumi, to loma ekonomikā. Nodokļi, to loma ekonomikā. Efektīvās nodokļu sistēmas kritēriji. Fiskālā politika, tās veidi. Valsts budžeta defecīts, tā segšanas avoti.

LR budžets un budžeta sistēma   

Latvijā  ir izveidojusies šāda budžeta sistēma. Kopbudžets sastāv no divām savstarpēji saistītām daļām:1) no Valsts budžeta un 2)pašvaldību budžeta. Tas nozīmē, ka bez valsts budžeta pastāv arī zemāka līmeņa – vietējo pašvaldību – pilsētu, rajonu, pagastu budžeti.

Savukārt valsts budžets un pašvaldību budžeti ietver pamatbudžetu un speciālo budžetu. Ar valsts budžetu saprot visu veidu nodokļu un nenodokļu ieņēmumu un izdevumu uzskaitījumu. Tā galvenā sastāvdaļa ir pamatbudžets. To veido visi valsts un pašvaldību ieņēmumi, kuri paredzēti šādu izdevumu segšanai:

Vispārējo izdevumu segšanai, kas nav domāti īpašiem mērķiem; valsts aizņēmumiem; izdevumi valsts parāda apkalpošanai; valsts garantiju un galvojumu saistībām u.c.

Otra ne mazāk svarīga kopbudžeta daļa ir speciālais budžets. To veido īpaši paredzēti ieņēmumi un šie līdzekļi ir izmantojami atbilstoši  īpaši paredzētiem izdevumiem. Galvenie no tiem ir: mērķa dāvinājumi un dotācijas; budžeta institūciju maksas pakalpojumi u.c.

Valsts kopbudžeta ietvaros tiek veidoti arī pašvaldību naudas līdzekļi. Tie ietver visus pašvaldību, kā arī institūciju iekasētos jeb saņemtos ieņēmumus, kurus pašvaldības izlieto konkrētiem mērķiem. Pašvaldību budžetā tiek ieskaitīta iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa, zemes nodoklis, noteikts procents no akcīzes nodokļa, vietējās nodevas. Iedzīvotāju ienāk. nod. maksājumi ir viens no lielākajiem pašvaldību budžeta ieņēmumu veidošanas avotiem. Valsts ir izveidojusi papildu nodokļu ieņēmumu avotus no alkohola un tabakas tirdzniecības ieņēmumiem speciālajā budžetā, lai uzlabotu iedzīvotāju veselības aprūpi, lai uzturētu kārtībā valsts un pašvaldības. Auto ceļus un nodrošinātu dotācijas nerentablajiem pasažieru pārvadājumiem sabiedriskajā transportā laukos.

 

Valsts izdevumi, to loma ekonomikā:

Valsts izdevumi ir visi maksājumi no budžeta, izņemot parādu pamatsummas atmaksu.

Valsts izdevumi tiek paredzēti, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar koplietošanas precēm un pakalpojumiem. Tā ir valsts aizsardzība, sabiedriskā kārtība un drošība, iedzīvotāju tiesību aizsardzība, kultūra u.c. Tās ir preces un pakalpojumi, kurus nav ieinteresēts ražot un piedāvāt tirgū privātais sektors, kura interesēs ir apmierināt tikai maksātspējīgo iedzīvotāju vajadzības. Tādēļ valstij ir jāpalīdz maznodrošinātajiem slāņiem. Valsts uzdevums ir uzlabot sabiedrisko labklājību kopumā un apmierināt visu cilvēku vajadzības. Lai veiktu šo uzdevumu, valstij ir nepieciešami noteikti naudas līdzekļi kurus tā varētu ieguldīt augstākminētajās sfērās.

 

Nodokļi, to loma ekonomikā:

1995. gada 2. februārī tika pieņemts likums “Par nodokļiem un nodevām”, kurš noteica, ka nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos, kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas, pamatparāda palielinājuma naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu. Likumā sacīts, ka nodokļu maksātāji ir LR vai ārvalstu fiziskas un juridiskas personas un uz līguma vai norunu pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības, vai kam tiek garantēts ienākums nākotnē. Konkrētā nodokļa objekts un maksātāja loks tiek noteikts katra konkrēta nodokļa likumā. Šā likuma un konkrēto nodokļu likuma izpratnē par nodokļu maksātājiem uzskatāmas arī ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās personas un personas, to grupas vai grupu pārstāvji, kuras ietur vai kurām jāietur nodoklis no maksājumiem citām personām, to grupām vai grupu pārstāvjiem.