Darba dalīšanai ir vairākas pruiekšrocības:

1. noteikta veida produkcijas daudzuma ražošanai tiek ekonomiski labāk izmantots, kā arī ietaupīts darbaspēks, t.i., ceļas darba ražīgums;
2. tiek paaugstināta darba kvalitāte, jo cilvēks strādā darbu atbilstoši savām spējām;
3. samazinās strādnieku apmācības laiks un apmācības izmaksas;
4. darba dalīšana pieradina cilvēku pie stingras disciplīnas, kas nodrošina darba ritmiskumu;
5. strādniekam darba veikšanai ir nepieciešams mazāk instrumentu;
6. līdz ar darba dalīšanu pazeminās izmaksas, pieaug peļņa un uzņēmumā var ieguldīt aizvien jaunas investīcijas, kas ļauj pazemināt roku darba īpatsvaru kopējā darba daudzumā, kas sevišķi ir raksturīgs materiālai ražošanai, jo pakalpojumu sfērā bie;zi vien ir zināmas grūtības aizstāt cilvēku darbu ar mehānismiem. Tā, piemēram, pārdevēju, friziera darbu praktiski nav iespējams un nav arī lietderīgi aizstāt ar analogu mašīnu darbu. 

Darba dalīšanai piemīt arī trūkumi, piemēram, monotonais darbs pie konveijerea rada nogurumu un apātijas sajūtu,. Sastrēgumi ražošanas procesā var radīt dīkstāves, kas paaugstina izmaksas. Tādejādi, veicot darba dalīšanu, jārūpējas, lai darba process notiktu gludi un ritmiski, bez strādnieku pārslodzes. 

Patēriņa preces un kapitāla ( investīciju ) preces. 

Ražošanas resursi (faktori) - darbaspēks; zeme (dabas resursi - ūdeņi, meži, ceļi); kapitāls (investīciju preces); uzņēmējdarbības spējas (īpašas cilvēku spējas, apvienojot visus ražošanas faktorus, izveidot firmu). 

Patēriņam derīgu labumu iegūst ražošanas procesā, kombinējot noteiktus resursus jeb ražošanas faktorus. Mikroekonomikā ir trīs ražošanas faktoru grupas: zeme, darbs un kapitāls. Jēdziens zeme ietver dabas dzīļu resursus, mežus un ūdeņus, uzņēmuma atrašanās vietu, lauksaimniecībā izmantojamās platības, kā arī klimatu, dabas spēkus (vēja, ūdens un saules enerģija). Ar to saprot ne tikai resursus un enerģijas avotus, bet arī vietu, kur tiek glabāti dažādi ražošanas atkritumi un novadīti kanalizācijas ūdeņi.

Darbs ir cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs ir iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostrādāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts ar atbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena. Darba efektivitāti raksturo darba ražīgums. Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu.

Jēdziens kapitāls ir skaidrojams divējādi. 1) tas ir naudas kapitāls. Kapitāls šajā gadījumā  ir nauda ar noteiktu funkciju - finansēšanas līdzeklis investīcijām, t.i., jaunu ražošanas līdzekļu radīšanai. 2) ražīgais kapitāls (reālkapitāls, lietu kapitāls) - visas saražotās preces, kuras individuāli nepatērē, bet iesaista atkal ražošanas procesā (patērē ražīgi), piemēram, darbgaldus, ēkas, pusfabrikātus, izejvielas un citus materiālus noliktavās. Blakus šīm materiālajām precēm ražīgajam kapitālam pieskaita arī nemateriālās preces, kas nodrošina ražošanas procesu, piem., licences, patentus, u.c. Tātad ražīgais kapitāls sastāv no precēm, kuras izgatavotas iepriekšējos ražošanas procesos un tiek izmantotas jaunu preču ražošanai un pārdošanai. Šis formulējums atbilst mikroekonomikā izmantotā jēdziena kapitāls būtībai. Tas principiāli atšķiras no abiem pārējiem ražošanas faktoriem - zemes un darba. Kapitāls attiecībā pret tiem ir sekundārs ražošanas faktors, jo kapitālu var radīt, tikai vispirms izmantojot zemi un darbu.  

Tirdzniecības absolūtā  un salīdzinošā priekšrocība 

Absolūtā  – valsts ražo preci ar mazākām izmaksām. Absolūtās mazākuma izmaksas.

Salīdzinošā  – valstij ir mazākas salīdzināmaās izmaksas. 

Salīdzināmo priekšrocību teoriju izmanto kā teorētisko pamato ārējās tirdznieības un valstu specializācijas noteikšanai. Teorijai ir 150 gadi. Autori – Rikardo un

Teorija balstās uz īpašu izmaksu aprēķināšanu, tām ir 3 nosaukumi:

• salīdzināmās izmaksas;
• alternatīvās izmaksas;
• zaudēto iespēju izmaksas.

1. Salīdzināmās izmaksas ir produktu daudzums, kuru valstij jāupurē vai jāzaudē, ražojot citas preces vai produkta papildus vienību.

Ir dažādi produkcijas veidi. Tiek apskatīts cik ražojot preces zaudē iespējas ražot citas preces.

2. Ienākumu summa, kuru zaudē resursu īpašnieks, jo izmantos resursus savā ražošanā nevis pārdos citam patērētajam.

   Tiek analizēta zaudētā produkcija. 

ADAMS SMITS. Absolūtā priekšrocības teorija 

Lai palielinātu zelta daudzumu valstī, valstij ir jāpalielina eksports.

A.Smita galvenā  tēze – kā valsts bagātības pamats nav zelts, bet spēja ražot preces un pakalpojumus. Valdībai ir jārūpējas par to, kā  nodrošināt iespējas ražošanai.

Attiecībā  uz ārējo tirdzniecību:

1. valdībai nav jāiejaucās, bet jānodrošina tirdzniecības brīvība un atvērtā tirgus režīms;
2. Nācijām, tāpat kā pilsoņiem ir jāspecializējās to preču ražošanā, kuru ražošanā tām ir priekšrocības.
3. Eksporta subsīdijas ir papildus nodoklis, kas veicina iekšējo cenu pieaugumu un tapēc tās ir jāaizliedz.

Jebkura teorija balstās uz noteiktiem pieņēmumiem un tos nevar uzreiz pārvērst praksē.

A.Smita pieņēmumi:

1. Eksistē tikai viens ražošanas faktors – darbs
2. Eksistē piulna nodarbinātība (ražošanas paplašināšana nav iespējama)
3. Pasaulē ir tikai 2 valstis un katra valsts ražo tikai 2 preces
4. Izmaksas ir nemainīgas – nedarbojas ražošanas mēroga efekts (palielinoties ražošanas apjomam, izmaksām būtu jāsamazinās)
5. Transporta izmaksas ir vienādas ar 0.
6. Tirdzniecībā nav nekādu ierobežojumu.

 
 

D_A • Q_A + D_B • Q_B ≤ L_I

D_A – darba daudzums, kas nepieciešamas 1 vien.A preces saražošanai I valstī

Q_A  - A preču daudzums I valstī

D_B  - darba daudzums, kas nepieciešams 1 vien B preces saražošanai I valstī

Q_B  - B preču daudzums I valstī

L_I – kopējais darba daudzums I valstī 

D_A • Q_A + D_B • Q_B ≤ L_II 

Lai noteiktu to, kurai valstij būtu jāpsecializējas kuru preču ražošanā

D_A < D_A ` - I valstij ir absolūtās priekšrocības A preces ražošanā

D_B < D_B ` - II valstij ir absolūtās priekšrocības B preces ražošanā 

I valstij ir jāspecializējas A preces ražošanā, II valstij B preces ražošanā.

Ja I valstij ir absolūtās priekšorcības abu preču ražosanā, tad tai būtu jāpsecializējas abu preču ražošanā. 

 

Tā problēma parāda, ka Smita teorija ir ierobežojoša.

Salīdzinošo priekšrocību teorija

 

izveidotājs – Deivids Rikardo

Teorija tiks risināta tālāk, mēģinot atrisināt šo problēmu. Rikardo pieņēmumi ir analoģiski mita pieņēmumiem, tikai tiek papildināti ar punktu – alternatīvās cenas jēdziens.

Alternatīvā  cena – darba daudzums, kas nepieciešams vienas preces ražošanai un tas ir izteikts ar darba daudzumu, kas nepieciešams otras preces saražošanai. 

Preces A alternatīvā  cena I valstī –

P_A^I = D_A / D_B   P_A<sup>`</sup> = D`_A / D`_B

P_A= 2/1 = 2   P_A^` = 4/3 

Jāsalīdzina alternatīvās centas

      P_A ^> P_A`  - II.valstij ir salīdzinošās priekšrocības A preces ražošanā

I valstī  A prece ir dārgāka nekā II valstī 

P_B = D_B / D_A   P_B<sup>`</sup> = D`_A / D`_B

P_B= ½   P_B^` = ¾  

      P_B ^<  P_B`  - I.valstij ir salīdzinošās priekšrocības B preces ražošanā 

Secinājumi: Valstij ir jāspecializējas to preču ražošanā, kurā tai ir salīdzinošās priekšrocības.

Ieguvumi: B preces ražotājs iegūst starpību no tā, cik prece maksā tavā valstī un cik tā maksā otrā valstī.                          B: 2-4/3 = 2/3  A: ¾ - ½ = ¼

Tirdzniecība var notikt tikai tad, ja abas puses ir ieguvējas

 

Ja nav starptautiskās tirdzniecības, tad katra valsts var patērēt tikai to, ko tā  ir saražojusi. Ja otrā valstī A ir lētāks, tad saskaņā ar Rikardo teoriju, I valstij ir jāpsecializējas A preces ražošanā. Nepieciešamā B prece ir jāpērk no I valsts. Var iegūt vairāk B preces, nekā ražojot paši. Patēriņš ir lielāks, nekā ražošanās iespējas.

Ieguvums no starptautiskās tirdzniecības – ekonomiskais efekts, kura rezultātā pieaug patēriņš abās valstīs. Ekonomiskais efekts galvenokārt ir atkarīgs no pieprasījuma elastības. Šī  teorija bija pamatā līdz 20.gs. sākumam. Palika jautājums – kāpēc valstij ir salīdzinošās priekšrocības? Lai atbildētu uz šo jautājumu, tika izveidota ražošanas faktoru attiecību teorija. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Starptautisko ekonomisko sakaru būtība, mērķi, veidi, rādītāji. Valsts loma starptautiskajā tirdzniecībā, tarifu sistēma. Valsts maksājumu bilance. Starptautiskā ekonomiskā integrācija, tās priekšnosacījumi. Ārējā ekonomiskā politika, tās instrumenti. Brīvā tirdzniecība. Protekcionisms. Muitas tarifi. Ārpustarifu metodes. 

Starptautisko ekonomisko sakaru būtība, mērķi, veidi, rādītāji.

Starptautiskie ekon. sakari – saimnieciskie sakari strap atsevišķu valstu ekonomiku.

Tie ietekmē dažādus tirgus:

1. starptautiskais preču tirgus;                                                 šie 3 veido globālo tirgu,
2. starptautiskais kapitāla tirgus, starptautiskie kredīti;           kas ir brīvie tigi
3. starptautsikais valūtas tirgus;
4. starptautiskais valūtas tirgus

Pēdējais tigus ir regulējams. Bagātās valstis pieprasa lēto darbaspēku, bet tai pašā laikā  cenšas aizsargāt valsti no viesstrādniekiem. Tomēr tas ir ļoti sarežģīts un ar daudziem ierobežojumiem. 
 

Rādītāji:

• ārējās tirdzniecības apgrozījums ( pārsvarā apskata uz 1 iedzīvotāju ) – apgrozījumu dala pret iedzīvotāju skaitu valstī.
• ārējās tirdzniecības īpatsvars IKP, izsaka %; var noteikt arī eksporta/ importa īpatsvaru kopproduktā;
• kapitāla kustība – ārzemju investīciju apjoms valstī ( tiešās – netiešās );
• darba spēka migrācija – ārzemju darbaspēka īpatsvars ( palielinās ).

Struktūra un veidi:

Ārējā tirdzniecība ( galvenais )

Zinātniski tehniskie sakari                                                 pamatveidi

Ražošanas sakari ( izvieto uzņēmumi ārzemēs )

Valūtas finansu un kredīta sakari vai attiecības

Starptautisko ekonomisko struktūru darbība

Atsevišķu saimniecisko problēmu risināšana. 

 STARPTAUTISKO EKONOMISKO ATTIECĪBU VEIDI

1. tirdzniecība ar precēm
2. tirdzniecība ar pakalpojumiem
3. kapitāla kustība
4. darbaspēka migrācija
5. zinātniski tehniskā sadarbība, kas ietver tirdzniecību ar tehnoloģijām
6. ražošanas kooperācija (starptautisku ražošanas kompleksu izveidošana)
7. ekonomiskā integrācija

jēdzienu definēšana

Eksports – preču un pakalpojumu pārdošana citas valsts rezidentiem (nav svarīgi vai prece šķērsojusi robežu vai nē)

Imports – preču un pakalpojumu iepirkšana no citu valstu rezidentiem

Ārējās tirdzniecības bilance – eksporta importa starpība

Ārējās tordzniecības apgrozījums – eksporta un importa summa pēc absolūtām vērtībām

Valsts tirdzniecības nosacījumi – eksporta cenas attiecība pret importa cenām (pa atsevišķām grupām) Pe/Pim, jo attiecība lielāka, jo labāki nosacījumi valstij, varam analizēt cik izdevīga valstij starptautiskā tirdzniecība.

Valsts loma starptautiskajā  tirdzniecībā, tarifu sistēma

EKONOMISKIE EFEKTI, KURI RODAS

TARIFU IEVIEŠANAS REZULTĀTĀ

Valsts importa muita tarifu ieviešana atstāj noteiktu ietekmi uz valsts ekonomiku:

1. mazās valstis – kuru lēmumi neietekmē pasaules tirgu
2. lielās valstis – kuru lēmumi ietekmē pasaules tirgu

 

Valsts maksājumu bilance 

Pēc būtības ir statistikas dokuments, bet nozīme ir ļoti liela, analizējot ārējos sakarus, valūtas stāvoklis, valsts ārējais parāds, valsts investīcijas, valsts finansu stāvoklis.

Maksājumu bilance parāda norēķinus starp valstīm.

Maksājumu bilance – starptautisko norēķinu bilances veids.Tā jāsastāda divās valūtās

(savā  un $)